MaKo
Draugi 
25.-Maijs-2020 10:02 pm - par jaunu lai teiktu atā, orientēšanās
Didzīts pirms pāris nedēļām ierosināja izaicinājumu - noskriet viņu orientēšanās. Lai atbraucot pie viņa uz Amatas mežiem, redzēs kurš te dusējis uz senas pagātnes godiem, kurš - regulāri kopis sevis praksē un treniņos. Domāju, jāierāda tam, lai baigi nesadomājas te tagad, kurš te tagad takuzinis viedajais. Cēsu puses orientieristi izveidojoši pieejamu formātu lokdauna laikā - lejuplādē karti un izskrien savu distanci nedēļas laikā, taču laiku uzņem sev pats, ja gribi un vispār viss uz godīgumu un godprātu. Uz Amatciema mežiem neaizdevos, taču paskatoties čelendžam piedāvāto Amatasskolas apvidu uzreiz bija spalvas gaisā - īstā vieta kur frišināt sen zudušo apetīti uz šo nodarbi, kura šķita ka nespēj man vairs piedāvāt nekādus jaunus gandarījumus.

Didzs teicās ņemt garo, 8 km distanci. Nu nu. It kā jau - kas tas - 8 km var notipināt katrs jebkurš, kam nav ieģipsēta potīte un svaigi operēta aklā zarna. Taču intuīcija man čukstēja, ka te būs kā ar airēšanu Amatas augštecē - jātne ap kritušiem kokiem un vispār pārvietošanās uz priekšu vismaz 2x lēnāka, taču 4x energoietilpīga. Jutu, ka arī vidējā 5 km trase varētu būtu gana jaudīga piektdienas vakaram pēc piepildītas darba nedēļas. Galvenais - bija tikt laukā no meža vēl līdz tumsai.

Kamēr atbraucu līdz startam bija jau 8 vakarā, saule riet 9:45. Nu cik jums vajag, notipinātu piecīti? Pusstundu? Nu labi būšu reālists, ierēķināšu stundu tam, nu tā ar rezervīti. Izdomāju, ka mēģināšu veikt distanci ar bezsaistes karti viedtālrunī. Godīgi, bez navigācijas tehnoloģiju atbalsta. Vispār ir samērā ērti, var zūmot - tas uz vecumu paliek derīgi. Jau pirmie soļi mežā rādīja, ka jāsāk nervozēt par to iekļaušanos stundiņā, taču pamazām iejutos, piešāvos, punkti lasījās labi, kartē arī ielasījos. Līdz pusdistancei. Tad sāka zust tā uzmanības un koncentrēšanās un precizitātes disciplīna, arī lēmumi sāka kļūt tādi nenoteiktāki, domu gājiens izplūdušāks, solis ļenganāks, sarunas ar pasauli skaļākas un nenormatīvākas. Likumsakarīgi - sākās bakstīšanās punkta rajonā. Tas jau pirmais signāls, ka jāsaņemas, nebūs labi. Un tad drīz pazaudējos. Izlaidu kontroli par virzienu un attālumu un vispār sapratni kas te tagad notiek. Vairs neko nevar atpazīt dabā. Bet nu pieredze saka, ka ļoti tālu nepareizi nevarētu būt. Tomēr uznāk izteikta vienatnes apzināšanas, tobrīd mežā nav neviena cita. Nu nav skaidrības uz kuru pusi tagad jādodas tālāk. Uznāk bailes, ka var beigties baterija telefonam, tad palieku pavisam bez kartes. Bet nu padomājot mērķtiecīgi tomēr atrodos un atrodu KP, lai gan apsvēru mest mieru - padoties, iet mājās, izstāties. Vispār esmu audzināts, ka izstāties no trases var tikai, ja salauž kāju, jācīnās līdz galam, pēc kļūdas jāturpina un jāskatās tikai uz priekšu, nu izstāšanās ir negods un kapitulācija un padošanās ir kauns un negods. Tā kā saule jau pamazām laižas aiz kokiem, atlikušajā nolemju izvēlēties drošos ceļa variantus, bet nu tie bebri un viesuļi un mežsaimniecības izdarījušas visu lai nevarētu tikt kā izdomāts. Pamazām tuvojos finišam, vēl tikai divi kontrolpunkti. Virzienu noturēt vairs neizdodas nemaz, atrodu savu mašīnu. Atvieglojums, ka zinu vismaz to kur tā ir, viss ir apnicis, apnicis tas mežs, tie purvi, tie izcirtumi, tās kritalas un jaunaudzes, tās dzeguzes, viss. Tomēr spītība liek nepadoties un tikt līdz iecerētajam, ko neviens tāpat nekā nevar nedz pārbaudīt, nedz kādam citam tas rūp. Bet nedodas tas priekšpēdējāis punkts. Eju atkal un atkal, it kā no drošas pozīcijas, bet nu nav. Sāk krēslot. Beidzot ir. Nejauši, kad jau aizgriezos uz promiešanu, ka pietiks te ākstīties māžoties ar saviem principiem.

Finišēju pēc stundas un 42 min. Pāris minūtes pirms astronomiskā saulrieta. 2x vēlāk kā biju cerējis optimistiskajā prognozē. Tomēr jutos gandarīts. Tagad tik jātiek pie Didzīša pajautāt kā viņam gājis.

Pa ceļam no Ģikšiem līdz Pērkoņiem 7x apturēju auto dēļ uz ceļa stāvošām stirnām. Viņas tā pa vienai, taču māju vai govju tuvumā. Viena iemuka mežā, bet kad sāku braukt, izskrēja atpakaļ uz ceļa un viegli iebuktējās auto sānos.
Vēl vienu stirnu satiku jau uz taciņas pa ceļam uz mežamājām.

Didzīts esot izstājies. Distances pusē, tālākajā galā. Nu tur viss slikti bijis - auksts, slapjš, neko nevar saprast un atrast un vēl viens zars bijis par asu priekš tālākas skriešanas.

Vai es vēl kādreiz skriešu klasisko orientēšanos? Varbūt. Jāstrādā pie attiecīgās mentalitātes tad, tā atrofējas, ja to netur formā, tā noteicošā nevis spriganums muskuļos un sirdspukstos.
25.-Maijs-2020 11:04 pm
Šodien mana sirds izdarīja tādu jocīgu lietu, uz brīdi tā kā piebremzēja, un pēc tam uzburbuļoja. Senāk viņa dažkārt bija tikai lēkājusi un apmetusi pa kūlenim, bet šoreiz bija citādi. Nezinu, kur tas notika, kambarī vai priekškambarī, varbūt iegrūžot asinis aortā, bet fiziski varēja sajust liegu blurkšķi un burbuli (nu gāzītes zarnās zināt? Nu tad iedomājieties, ka jums sirdī ir meteorisms).
Tas nesāpēja, tikai bija nepatīkami un nedaudz biedējoši, es pat īsu vājuma brīdi nolēmu mazāk strādāt, mazāk dzert un izdarīt dzīvē ko lietderīgu.
Varbūt iet uz pansionātu lasīt vecīšiem priekšā priecīgas grāmatas, kad kovīds būs beidzies vai uz suņupatversmi staidzināt suņus.
Vispār diena bija bēdīga. Kurš te nesen rakstīja par Atprātotājiem. Itin kā būtu pazudis viss prieks. Jā, līdzīgi, līdzīgi, man šķiet, viņi ir bijuši mūsu rajonā. Man liekas, ka es vairs nevaru paciest šo kovīda katalizēto dzīves gaužo bezjēgas lietderīgumu un paredzamo nepriecīgumu.
Piemājas lielveikalā desmit minūtes pirms slēgšanas kādi pieci priecīgi jaunēkļi, vecumā starp Līželi un Jaunkundzi, bija sapirkušies garšīgos, kādu sulu, ūdens bidonu, kādu batoniņu, augļus. Nekāda alkohola. Vismaz šiem viss ir kārtībā, es nospriedu, ka tas mazliet nomierina.
25.-Maijs-2020 10:33 pm
izbraucām ūdenstilpnes, gan sen zināmās, gan apslēptās, kāpu augstu un nenokritu, bridām caur briksniem un atradām lepnākās pierobezas mājas dzilā nekurienē. atgriezos arī pie laupītāju akmens, mezsargs jau miris, un viss cits arī pagalam. plūmju ieskautā baznīca vēl stāv. nopeldējos saulrietā un biju mierā.
odi atgriezas, mellenes lepni zied, maijpukītes vēl slēpjas, bet toties vardes pilnām balsīm atpakal abos dīkos, par spīti stārka ikdienas vizītēm. savāds putns baltu asti pārlaidās pāri un pats sabijās.
25.-Maijs-2020 09:30 pm
Kungi, un tagad parunāsim par mākslu, teica poručiks Rževskis. Gandrīz perfekta bilde - krāsas, kompozīcija, politiskais vēstījums partijas, valsts un ES līmenī. Atgādina fragmentu gan no Tautu meitu video klipa, gan Bad Times at the El Royale, gan Fear and Loathing in Las Vegas.



Pirmavots: https://twitter.com/Pabriks/status/1263862659956576260
25.-Maijs-2020 08:30 pm
ak jā, kaut kur ejot pa ielu, kaut kur nebeidzamības krīzē, VZ izvelk cig, ar cerību aizpīpēt. pēc brīža dzirdu viņu sakam pašam sev: "čuvak, tu pat cig paciņu nevari kabatā ielikt, kā tu vēl ceri vēl aizpīpēt?" bet nu vienalga centās un centās. nesanāca gan šoreiz un ciga arī samirka. skumjas un bezcerība.

vēl es aizmirsu piezīmēt, ka pret pirmo ierašanās penzijā brīdi, lija vai nu nemaz, vai pavisam mazliet.

bet mēs stāstā palikām pie tā, ka ballītes orkomiteja sēž, malko pivci un mēģina saprast, kā atrisināt bodes jautājumu. gūgle nav viegli, kad pirksti stīvi un viss dreb. ēdiena / dzēriena centralizētie piegādātāji dāme jīdlo piedāvā 0 restaurants. groceries piegādātāji, ar kuriem var noskōrot same day delivery, arī neko nesola pirms rīta. man izdodas atrast picēriju kaut kādu, bet tur dod picu nevis pivci, what the fuck? anyway. VZ arī gūglē visu ko pēc kārtas un vispār saprotam, ka arī vietējā Billa, uz kuru jāiet pusstundu, strādā tikai līdz deviņiem. ir mazliet pāri astoņiem. apspriežam ķermeņu kondīcijas un to, cik satraumētas ir manas pēdas. ar drausmīgu vainas sajūtu saprotu, ka huiņa no manis, ne gājējs šobrīd un VZ iet breivot vienatnē šo gājienu.

tikmēr es pabāzu kājas zem segas. inspicēju, ka atstātajās brokastīs ir mums speciāli uztostētas maizītes. apēdu vienu, ar cerību, kaut cik uzsilt. uzbakstīju pirmo cibpostu šajā sērijā. sāku izkarināt visas drēbes pa visurieni. ko tur uz radiatoriem, ko vienkārši uz pakaramajiem. ik pa brīdim apgrozu, lai žūst jau beidzot. vismaz no rīta kaut ko proper sausu uzvilkt, nu! VZ reportē, ka esot iegādājies pivci un mazliet rijamā, nāk atpakaļ. pa to laiku visiem sāk pielekt, cik šodien noiets.

man sanāk ap 36 km kopā pa visu dienu.
VZ sanāk kaut kur ap 40 km pa visu dienu.
36 km.
40 km.
visi ahujeļi?

bet nu, kā jau pēc iešanas iet, rumpīši visi noguruši un kakbe grib migt. bet smadzenes visas pilnas endorfīnu. VZ nopirka tik daudz pivča, cik vispār somā ielīda, un bija bažījies, ka nākamajā dienā būs daļa vēl līdzi visu dienu jāstaipa. pfft! izpļurkājām visus un beigās pat skumīgi palika, ka jāiet migt. sarunas vedās lieliski. noņirdzāmies par visu ko. izrunājām visu ko par piedzīvoto. un vēl visādus tech geek subjs. ballītes orgkomiteja māk šito. migājāmies starp sēdēšanu ārā un sēdēšanu iekšā. penziju es biju piebukojusi speciāli tādu, lai nebūtu tālu jāiet uzpīpēt. lai būtu kaut kāda āra vieta, kur tur pasēdēt ar pivčiem.

tā, lūk. no rīta gan nebija viegli mosties. bet nu. piecēlāmies, izkasījāmies no paliktuves. sajūta apmēram "aizmidzis tagad te". aizejam līdz centram un... a ko nu? pastaigājam mazliet, bet nekas nešķiet, ka atvērts. piesēžam laukumā uz soliņa. ko gudrāku. uzpīpēs un pagūglēs, kas te. sagūglēju, ka pēc pusstundas it kā vērsies vaļā kaut kāds grilla iestādījums, kuram pikčās ir atžimētas āra vietas. āra barčiki tak atļauti, bet iekšas barčiki tik no pirmdienas. classic kaķ and VZ. nākamais ir kaut kādā 1.2 mi away miestā vjetnamiešu iestādījums, kas vērtos pēc pusotras stundas. un tad pēc divām ar pusi stundām, saka, ka kaut kāda bistro / cafes dārzs vēršoties. nu, sagaidam 11 am un ies izmēģināt grilla iestādījumu.

ieskatījāmies arī vlak sarakstā. tur kaut kā sanāk, ka no pilsētas Hořovice nevar īsti tikt prom laika posmā no 11 līdz 12:35. un stacija nav pārāk tuvu centram, kad mēs sākām skatīt vlakus, tad 11:08 vairs nebija reāli paspēt. bet nu, aizbraukt var vai nu atpakaļ uz Prāgām, vai uz vāciešu iemīļoto Pilzeni. vispirms, jebkurā gadījumā, jādodas uz grillnīcu, tā ir šobrīd vienīgā opcija. kura, visiem par laimi, tiešām bija vaļā. dod kafiju, tēju, sataisa arī radlerus. VZ teica: es neesmu gatavs atrasties te skaidrā.

laikapstāklis ir - pūš, brīžiem saulains, partially cloudy un draud, ka varētu vēlāk randomā līt. nav brutāli auksti, bet gribētos siltāk.
un jāsaprot, ko darīt tālāk.

bet nu.
36 km un 40 km vienā sestdienā.
25.-Maijs-2020 09:18 pm
Savulaik esot veikts eksperiments, kas pierādot, ka augi esot spējīgi just. Pie viena no diviem vienādos apstākļos augušiem kokiem regulāri esot nonāvētas vardes. Šis koks sācis nīkoļot, kamēr otrs plaucis un zaļojis.
Diemžēl vēsture klusē par to, kāds liktenis piemeklējis cilvēku, kurš šīs vardes slaktējis.
25.-Maijs-2020 08:01 pm - not so subtle differences
If you read the Authoritarian Personality, it's the very notion of authority that they hate, hence, for instance, why they despise fatherhood and are obsessed with destroying the traditional family order, which is "patriarchal" and "authoritarian" in it's very essence.

Meanwhile, they don't see their own tyranny as authoritarian, because you are not forcing anyone if they swear loyalty to you spontaneously, even if the only reason they are doing that is that you brainwashed them into it. We see that in 1984, where the party wasn't happy unless you actually, genuinely believed. It wasn't enough to obey out of fear, they had to make sure you were genuinely convinced.
25.-Maijs-2020 07:54 pm
Ēdu Gobas gaļu
25.-Maijs-2020 07:11 pm
- Viņiem visi saldējumi ir vegāniskie.
- ?
- Bez piena produktiem.
- Tātad lāstekas?
25.-Maijs-2020 06:07 pm
runājot par daudzdimensiju risku novērtēšanu, kas tagad ir mūsu ikdiena
(to rakstu, uz kura bāzes šis ir, jūs jau visi redzējāt feisbukos utml internetos, bet katram gadījumam vēlreiz, kas par zvēru ir viral exposure un ko tas visos gadalaikos ēd)
top 3 lietas, ko es gribu darīt, bet pagaidām šķiet pārāk riskantas, jo ilgi jāelpo vienā telpā ar citu cilvēku vai pat vairākiem:
- iet vingrot
- iet autoskolā uz braukšanām
- iet frizēties
starp citu, tā kā piemēram exposure notification appi (kurš mums būs nu jau cerams tuvāko dienu laikā, release pending in app store, esmu kapājusi divas nedēļas bez brīvdienām) risku sāk uzskaitīt no 15 minūtēm, es uzskatu par pieņemamu pie frizieres iejozt uz 10 minūtēm, lai nodzītu deniņus un nolīdzinātu čolku, bet krāsošanai vajadzīgās ~2h ir no-go, lai gan mums pat ir plāns, kā manu quite high maintenance frizūru uztaisīt lower maintenance vienā sesijā
un vēl starp citu, vingrotuve tikai no pagājušās nedēļas ir atsākusi nodarbības, un aizvērās pirms visiem citiem – piektdienā trīspadsmitajā (martā, pirms miļōns gadiem) izsludināja ārkārtas situāciju, pulcēties drīkstēja 50 cilvēki, sestdienā es piesardzīgi aizgāju uz nodarbību, svētdienā neaizgāju, pirmdienā sešpadsmitajā jau bija pieņemts lēmums vērties ciet pavisam, kārtu agrāk par visiem citiem
tikmēr internetos cilvēki pelnīti apņirdza citas vingrotuves soctīklos sarakstītos "skolotāja" tekstus par to, kāds sūds ir vīruss, cik ļoti viņa nav, nu visa šitā klasika – un man ir žēl, ka tas ir tas, kas masās veido priekšstatu par jogu
un vēl starp citu, visa mana dzīve ir starp citu
25.-Maijs-2020 05:57 pm
man gribētos tev kaut ko teikt, kaut ko izrunāt, bet tu cep cake with rum & mint, un es smaidu. jo baby llama needs no drama. un nav jau, ko teikt, kā var izstāstīt, ka gribas saritinātiea un raudāt ilgi, izraudāt visu ziedoni.

turi savam sunim muti ciet
25.-Maijs-2020 05:36 pm
Vakar izdevās formulēt savu attieksmi pret latviešu kapu kultūru:

man neizprotama tieksme sacensties mazmazītiņu dekoratīvo dārziņu iekopšanā ar papildnoteikumu, ka zemesgabalā iepriekš jāiekašņā tuvinieka līķis.
25.-Maijs-2020 05:14 pm
sestdiena bija saules un miera pilna, pēc ilgās ziemas viena diena vasarā. vakarā plāvām zāli, bija pirts un agra nakts. svētdien iztīrīju ūdeni un nopeldējos pati pirmā, bija rauga pankūkas un visa diena celā. atradām pamestus kapus, lēkājām upē pa akmeniem blakus zeltausainam zalktim un bridām pa gravas upi līdz slapjām kājām. vēl bija dazas pilsētas un pusdienas, bet tas tā.
bet tad nāca lielas skumjas, no sena un tāla laika, kāds ieritinājās un teica, neraudi, un es raudāju uz ieksu un domāju, ka tevis dēl varētu jebko, pat dzīvot. sodien modos vēlu, peldēju vēlu, gāju jogot zem visskaistākās ābeles, sākās vasaras lietus, turējos, cik ilgi varēju.
nēmu sietu un gāju tīrīt dīki atkal, jūtos kā pērlu zvejnieks, tā manas dienas paiet, velku ārā sulīgi zalās alges un domāju, skaisti, bet nemāku sadzīvot.
ãbeles kupenās, putni tik priecīgi.
un es varu darīt neko visu dienu, tīru neko.
25.-Maijs-2020 05:03 pm - QOTD
"Viņš zināja, ka to var nosaukt par iemīlēšanos. Ieķeršanos. Iemīlēšanos līdz ausu galiem. Bet tas viss izklausījās pārāk nejēdzīgi, pārāk vārgi, pārāk meitenīgi. Viņš meklēja citu apzīmējumu. Bagātināšanās? Idiotisms? Viņš jutās bagātāks, bet vienlaikus arī kā idiots."
- Edvards van de Vendels, "Zilās zāles vasara", Dena Dimiņa tulkojums
25.-Maijs-2020 04:36 pm - Sports.
Noskrēju dešuku 47 minūtēs. Jūtos dusmīgi.
25.-Maijs-2020 03:29 pm
Ziniet kāpēc vīrieši daudz biežāk ieņem vadošus amatus až gandrīz jebkurā sfērā? Jo testosterons liek aktīvāk cīnieties par savu vietu hierarhijā. Vo!
25.-Maijs-2020 02:28 pm
Vakar, garlaicības mākts, sāku skatīties 1922 (k/f, ja nemaldos, netflix original). Man laikam nedaudz patika galvenās lomas atveidotājs. Taču viss pārējais šķita lieki. Filmas eksistence arī diezgan lieka. Vardarbība - bezjēdzīga. 
25.-Maijs-2020 01:22 pm
nujā, tātad līst un ir auksti. ejot garām kādai mājai, pagalmā sāk riet suncis kaut kāds. VZ: jā, jā, es esmu sastindzis bailēs, nevis tāpēc, ka līst un salst.

pret šo brīdi jau sāk palikt grūti fokusēties uz jebko citu, kā to, ka līst un salst. teicu skaļi, ka man ir tāds muļķīgs un bezjēdzīgs sapnis, ka gribētos atrasties sausumā. VZ piezīmēja, ka tā nemaz nevar. nemaz neeksistē tāds "sausums". pēc tam runājām, ka vispār kaut kādā brīdī tiešām iestājās tā nebeidzamības sajūta, ka tagad vienmēr un visu atlikušo dzīvi līs virsū. un tupelēs žļurkstēs.

protams, ka mēs papisām to brīdi, kurā no iešanas pa ielu bija jālien atpakaļ mežā uz trasi. reason see above. bet nu, es sapratu, ka mēs esam kakbe pietiekami tuvu, izvilku gūgles kartes, iebakstīju tur penzijas adresi, vai nevar, neejot cauri pilsētai, aiziet te ātrāk. jo vispār initial plāns bija aiziet uz pilsētu un tad domāt tālāk. paliktuve bija bišk ārpus pilsētas. un, izrādās, ka var! pa ielu un neejot pilsētā, var tepat pa 40 min aiziet uz. paliktuve vispār bija man atrakstījusi, cikos ta es būšu. kaut kā drebot un mokoties ar slapu ekrānu, aizrakstīju pretī, ka pēc 40 min.

pret šo brīdi arī bija sācis diez gan jaudīgi pūst vējš. bet nu, kaut kā jau ir jātiek tur, uz penziju. protams, ka beigās ir arī kalnā, bļaģ, jākāpj, ietvissnahuj. nokļūstam tur. tur kaut kādi pacienti čillo pie galda zem nojumes. nekāda staff nekur neredzas. ofisā neviena kakbe nav. domīgi grozamies un wtf. uzrodas čuvaks, kurš pajautā, vai mēs uz palikšanu, tad atver atvilkni un saka, ka viena no šīm atslēgām mūsējā. paņemu to, zem kuras postit ar manu legal name. aizejam tagad uz istabu. jādabū nost slapjās drēbes, prasās uzvilkt sausas. em, izrādās, ka pa 4 vai cik tur stundām nemitīgā lietū, arī somas saturs ir paslapjš. bet nu, kamēr es tur dušojos, nāk penzijas zaja un pieprasa, lai viņai maksā. tad viņa atnes mums brokastis rītdienai, atkal pieprasa maksāt. izrādās, ka nevar tomēr maksāt ar karti. jāmaksā in cash.

jāmaksā in cash ir, jo, izrādās, viņi ir vaļā kakbe nelegāli :D ok. tuvākais bankomāts, protams, ka ir pilsētā. ir kaut kur pēc septiņiem, mēs varam tikt pie cash un jāsamaksā tad restorānā, kurš vaļā līdz astoņiem. ballītes orgkomiteja nopūšas, uzvelk kaut kādas jakas, slapjos apavus un dodas. tuvākais bankomāts 0.5 mile away (es kakbe zinu, kāpēc mana gūgle jūzo miles and ft as measurements, bet nahuj VZ telepurķis dara tāpat?). ejam pēc kartes un attopamies slimnīcas ēku kompleksā. bankomātu neatraduši, ejam meklēt nākamo. tas atkal, half a mile away. ejam pa pilsētu, tur viss ciet, nekas nenotiek, viss izskatās bezcerīgi. mums derētu ne tikai bankomāts, bet arī vjetnamiešu bode, vispār. no such luck. un, skatoties pulkstenī, ir tā, ka nav laika te šito tagad risināt. ir jāiet uz paliktuvi, tur jāsamaksā un tad jādomā, kā tikt pie pivčiem. man pa ceļam rodas lampiņas moments, ka vismaz pāris tak var paņemt kā takeaway pivčus turpat penzijas restorānā!

samaksājam tagad čuvakam par paliktuvi, dabūjam 2 l pivča, aizejam piesēst pie viena no āra galdiņiem uzpīpēt un iemalkot. beidzot smadzene sāk darboties kaut kā normālāk. pivcis un uzpīpēt, sitting down, tas smadzenei liekas norm enough, lai sāktu ģenerēt domu kontentu. bet, tagad ir tāda problēma, ka mēs atkal esam penzijā, te nav nevienas bodes, bet pivčus vēl vajadzēs. ķeramies gūglēt risinājumus situācijai.
25.-Maijs-2020 01:53 pm
Strpct vai ir zināms no kurienes aug kājas aizspriedumam, ka vīrieši ir labāki pavāri?
25.-Maijs-2020 01:36 pm
esmu izdarījusi neiespējamo
nopirku internetos džinsus
ar pirmo piegājienu
der ideāli
25.-Maijs-2020 01:16 pm
pandēmija, tāpat kā jebkura cita emocionāla stresa situācija, pastiprinājusi cilvēku (arī manu) vēlmi pašapliecināties, esot visgudrākajiem un zinošākajam jebkurā diskusijā, interneta strīdā vai latentās formās ikdienas komunikācijā. Man vajadzētu pret šo dziņu (arī savu) izturēties tikpat saudzīgi kā pret jebkuru citu cilvēciska vājuma izpausmi - saudzīgi, ar izpratni, cenšoties mierināt, nevis nosodīt, bet tas izdodas daudz grūtāk nekā līdz šim, acīmredzot saasinoties arī manai vēlmei pēc uzmanības, savas nozīmības apliecinājumiem, un tas viss noved pie kaut kāda apburtā loka, kurā mēs tikai pieprasām un gaidām, neredzam otra vajadzības un iespēju sazināties kā diviem pilnvērtīgiem indivīdiem, kuri atvērti apmainās ar domām, nevis līdz asinīm cenšas otram pierādīt savu vērtību. Šīs vāji slēptais uzmanības bads izkropļo cilvēku tēlus (jo nekas nevar būt seksīgāks par cilvēku, kurš spēj atzīt savu zināšanu ierobežotību, atzīt savu kļūdīšanos un pārprašanu), gribas tikai vēl vairāk nolīst stūrīti un laizīt savas rētas, nevis netaisnīgi kalpot otram par savu kompleksu projekcijas telpu. Ļoti gaidu šī psiholoģiskā saasinājuma līdzsvarošanos un spēju arī pašai sevī pieņemt šo neglīto, mazisko īpašību. Bet vispār man iet ļoti labi, pat neatceros, kad esmu bijusi tik produktīva, mierīga, spējīga sajust un baudīt labo, un neļaut sliktajam ielīst dziļāk par automātiskai reaģēšanai nepieciešamo. Kādu mēnesi iepriekš bija pilnīgs omm, tagad tas mazliet sarūk, bet joprojām stāvu uz zemes stabilāk kā jebkad iepriekš.
25.-Maijs-2020 01:14 pm
Kopš gatavoju lielākoties vienu eksotiku (lasīt – tērēju sojas mērci un rīsu vīna etiķi ar ievērojamu ātrumu), baigi garie nagi izauguši. Nekad man nav bijuši tik stipri nagi, parasti ir tā, ka es tos ne vīlēju, ne griežu, jo tie vienkārši noslāņojas/nolobās/atlūst paši. Turklāt nags ir relatīvi tālu no pirksta gala, tāpēc dabūt nagus pāri šim līmenim jau ir sasniegums.

Bet tagad. Tagad tādas ķetnas, ka brīžiem padrukāt grūti. Te tev bija "neveselīgā" soja (bullshit absolute). Bet varbūt pie vainas ir ievērojamais sāls daudzums un mums visiem vajadzētu sāls kluci virtuvē, kuru palaizīt, kad sagribas, kā lopiņiem.
25.-Maijs-2020 11:31 am
https://www.tabletmag.com/sections/news/articles/russiagate-obama-iran

Tas ir diezgan labs kopsavilkums par iemesliem, kādi varēja būt Flinna vajāšanai, to starpā Obamas administrācijas centieni ar jebkuriem līdzekļiem dabūt gatavu JCPOA.

Neatkarīgi no šī stāsta, mans ļoti vienkāršotais viedoklis paliek, ka cilvēkus, kas parādās Russia Today ballītēs (un līdzīgos pasākumos, kas tiek organizēti, piemēram, LV), būtu jātur pa gabalu no nacionālās drošības struktūrām.

Mazliet par JCPOA:
Skaidrojums par JCPOA statusu (https://fas.org/sgp/crs/nuke/LSB10134.pdf) no ASV viedokļa: tas ir neparakstīts dokuments, kas runā par brīvprātīgu politisku apņemšanos, bet ne starptautisks līgums, kas uzliktu saistības. Tā to ir skaidrojušas gan Obamas administrācija (lai nevajadzētu dokumentu laist cauri tajā laikā republikāņu kontrolētajam Kongresam (abās palātās)) un Trampa administrācija (lai varētu no dokumenta atkratīties).
No starptautisko tiesību viedokļa jautājums ir strīdīgāks, jo ANO DP ir radījusi Rezolūciju nr. 2231 (veids, kā apiet ASV Kongresu, meh :)), un DP rezolūcijas skaitās saistošas visām dalībvalstīm. Tomēr viedokļu atšķiras par frāzes "calls upon" interpretāciju - vispārīgs aicinājums, konkrēta saistība, vai tīšuprāt neskaidrs formulējums.
25.-Maijs-2020 11:06 am - ziņas, kas netrāpa BREAKING sadaļā
Izrādās, ASV kādam ir iešāvusies prātā spožā ideja kovidniekus, kas ir uz izveseļošanās takas, sūtīt uz veco ļaužu pansionātiem. NY un NJ metušies šo ideju aktīvi īstenot, NY vien uz pansionātiem nosūtot 4500+ covid pacientus.

https://apnews.com/5ebc0ad45b73a899efa81f098330204c

Nebija tālu jālasa, lai uzzinātu, ka vainīgs ir tikai Donalds, bet nabaga mazajam NY štatam, kam nav nedz ekspertu, nedz naudas, nācies vien sekot briesmīgajiem ieteikumiem (AP šoreiz apraksta situāciju ļoti korekti, brašais spinotājs ir NY gubernators):

Cuomo has deflected criticism over the nursing home directive by saying it stemmed from Trump administration guidance.

Tālāk gan izrādās, ka ir bijis uztraukums par brīvo vietu trūkumu slimnīcās (kas gan nonāk nelielā pretrunā ar Kuomo teikto):

Cuomo administration officials say the original directive came when the governor feared the hospital system would be overwhelmed and was focused on creating as much hospital space as possible.

Un vēl izrādās, ka bija iespējams rīkoties arī citādi:

Still, few states went as far as New York and neighboring New Jersey, which has the second-most care home deaths, in discharging hospitalized coronavirus patients to nursing homes. California followed suit but loosened its requirement following intense criticism.
...
Some states went in the opposite direction. Louisiana barred hospitals for 30 days from sending coronavirus patients to nursing homes with some exceptions. And while Louisiana reported about 1,000 coronavirus-related nursing home deaths, far fewer than New York, that was 40% of Louisiana’s statewide death toll, a higher proportion than in New York.</i>
25.-Maijs-2020 08:30 am - Mazliet par feminismu.
Jāatzīstas, ka man nepatīk dalīšana vīriešos/sievietēs. Tāpat neesmu sajūsmā no dalīšanas rasēs un nācijās, bet tas ir cits stāsts.
Cibas burbulī regulāri sajūtos vainīgs par to, ka esmu vīrietis. Protams, ka esmu egocentrisks, tāpēc visu uztveru personīgi. Un tāpēc tas viss ir tīri manas problēmas.
Bet tas vispār netraucē saskumt pie feministiskām diskusijām, kurās tiek apspriests kā vīrieši dominē sievietes, kā mēs dzīvojam vīriešu pasaulē utt. Gribas strīdēties, argumentēt, teikt, ka tā gluži nav. Bet, bļa, tas ir tikai dominanta vīrieša viedoklis, kurš nav adekvāts, jo šī ir vīriešu pasaule blablabla.
Tipa man jābūt ahujenna laimīgam no tā vien, ka esmu balts vīrietis, kurš tipa iekļaujas zelta miljardā. Paldies, protams, varēja būt daudz sliktāk. Labi, ka izvēlējos piedzimt tieši saviem vecākiem un dzimumu ar pareizo esmu izvēlējies, bet gribās, lai būtu vēl labāk.

Man rādās, ka šī ir viena neatrisināma problēma.
This page was loaded Maijs 26. 2020, 5:02 am GMT.