Par spīti lietum, šie sanāca vieni no labākajiem Jāņiem, kurus atcerēties.

Nolēmu doties ārā no mājas (jo parasti jau es pa savu sētu līgojos). Aizdevos uz vietu, kur starppilsētu autobus brauc tieši vienu reizi diennaktī.
Ļoti iekrita sirdī šī mājiņa:

Kad būšu bagāts, gribu tieši šādu, pie maza ezeriņa.

Pagaidām laikam jāsamierinās ar šo:

Arī romantiska, galu galā.

Ezerā un apkārt ziedēja visādas puķes - kā jau zinām, visa laba Jāņu zāle.




Debesis gan apmācās, gan skaidrojās, gan dabūjām lietu, gan saulē pagozējāmies.


Vietējā miesta gaļas veikals bija nodedzis, tāpēc nācās iztikt ar zivīm.


Uzvārīju zivju zupu no laša un foreles detaļām, ar pienu un daudz zaļumiem. Daļa līgobērni gan vaidēja, ka likt pienu klāt ir apgrēcība, bet kad bija gatavs, ēda un slavēja.


Katls gan sanāca tik liels, ka puse zupas palika saimniekiem, ko visu šo nedēļu ēst.

Divus vakarus pēc kārtas - pirts, pirts, pirts, pēršanās ar bērza slotiņām. Lietus nebiedēja, jo pamata dzīrošana notika pirtiņā. Līdz ar to Jāņuguns bija tāda... ierobežota. Pirts kamīnā.


Vispār atgriezos apskaidrots un gaišs kā Baltais Tehvs.


Svinēšana notika Nītaures pagasta Liepkalnos, ko visiem silti iesaku, kā vietu, kur drusku atpūsties.