Nākot Jaunajam Gadam, sāku rakāties atmiņās. ienāca prātā, ko atcerēsies kazjamaksis no tā, kas ar viņu tagad notiek.
Manas pirmās bērnības atmiņas ir no divu - trīs gadu vecuma. Tādi uzplaiksnījumi, zibšņi.

- No sliekšņa vēroju, kā māte ar tēvu apskaujas virtuvē, pie elektrības skaitītāja. Laikam esmu ļoti zemu, varbūt pat četrāpus, jo skatos uz viņiem no apakšas uz augšu...
- Guļu redeļu gultā. Bail no kaut kā, rādijās murgi - liels, melni pelēks stāvs pie gultas pārbrauca man pār seju ar aukstiem pirkstiem, nobiedējot. Nezinu, vai tas bija murgs, vai vienkārši kāds naktī nāca mani apsegt ar segu un nobiedēja.
- Sēžu uz grīdas, un skatos, kā māte kaut ko gludina. Man mugurā flaneļa jaciņa. Atceros, kā garšo flanelis, ja to košļā.
- Ar mana vecuma kaimiņu meiteni ārā pie sētas runājamies - mani nepaņēma uz tēva bērēm līdz, jo es vēl esmu mazs. Neatceros, ko runājām... bet prātā tādas atmiņas. Varbūt, ka tas nemaz nav noticis. Ir jau arī viltus atmiņas, kas izveidojas, saplūstot vairākiem notikumiem.