Šorīt ziņās dzirdēju, ka mūsējo esot kaut kādā bumbiņspēlē godpilno devīto vietu ieguvuši. Un ka tas esot labs sasniegums, un zēniem pienākoties prēmijas.
Nez, mani nekad bumbiņspēles nav aizrāvušas - visi tie futboli, hokeji, badmintoni, tenisi, pingpongi, basketboli, ūdenspolo un citas tautas bumbas.
Ko atrod tie līdzjutēju bari, kas pēc trāpīga krievu valodas apzīmējuma "slimo" par vienu vai otru veidu, kā baram vai diviem nosvīdušiem večiem parādīt, kuram labāks acumērs un kustību koordinācija?

Padomāju, un sapratu, ka pie vainas ir mednieku instinkts. Jo visu bumbiņspēļu pamatā ir akmens mešana.
Nokāpa viens pitekantrops no palmas, pakasīja spalvaino krūti, ieraudzīja blakus palmā vienu mazu, pūkainu zvēriņu... Paņēma akmeni un meta. Zvēriņš guva smagu traumu, nogāzās zemē un tika apēsts ar visām pūkām un kauliem. Proteīnu tak vajadzēja mūsu senčiem. Tā radās basketbols - precīzs metiens pa augstu atrodošos mērķi.
Pēc kāda laika mūsu varonis pamanīja citu pitekantropu, kurš domīgi bakstīja degunu. Atrada akmeni un laida šim pa galvu. Diemžēl, neprecīzi, un trauma nebija letāla. Otrs spalvainais mūsu sencis to pašu akmeni laida atpakaļ stiprāk un precīzāk, ielaužot agresora galvaskausu. Proteīns paliek proteīns. Tā radās teniss.
Un ja akmens, vai pūkainais dzīvnieciņš bija tikai viens, bet pitekantropu vesels bars - radās komandu sporta veidu pirmsākumi.
Laikam man mednieka instinktu pārmācis intelekts, tamdēļ es tāds deģenerāts, kam dziļi pie kājas, kas notiek ledus arēnā vai futbola laukumā.