Cik gan daudzi raksta par to, ka sūdzēties par apstākļiem, īdēt ir slikti. Nu jau šķiet, ka tādu ir vairāk, kā to īdētāju.
Palasījos unpy sajūsmu par neīdošajiem šīfera graustos dzīvojošajiem bangladesiešiem. Man gan ir aizdomas, ka tieši tāpēc, ka neīd, arī dzīvo graustos, un mācas koledžā, kas ir drupās, ko neviens remontēt netaisās - ir taču tāpat labi.
Protams Latvju Cietēji - tā ir īpaša kategorija, kas spēj svēto novest līdz baltkvēlei un vēlmei tos nosist ar sūdainu mietu. Bet, man šķiet, ka Cibā tādu ir mazākumā. Vairāk ir to, kas sūdzas, ka viņiem riebjas "īdētāji".

Un vispār, mani vairāk kaitina ne cietēji un īdētāji, bet tie, kas rauc degunu. Kam riebjas. Zināt, tā grimase, kad ar sarauktu ožamo stāsta sarunu biedrem - "man tik ļoti riebjas... ". Vienalga - vai runa par kādu smaku, vai lauku miesta kultūras namu, vai citu cilvēku.