Tas tomēr ir kaifs - nefanot par bumbiņspēlēm (hokeju, futbolu, basketbolu utt). Un uzzināt par lielas nācijas daļas bēdām tikai otrā dienā, pie kam esot totāli vienaldzīgs pret tām.
Nu nezinu, nezinu.. tajā visā kaut kas ir..
Ar visu drausmīgi neērto sēdēšanu un šodienas sāpošo balsi.. visas tās stundas vairāk redzēju savu 4 gadīgo Tarzānu, kur vēl jo aizgrābtāk skatījās hokeju un visu laiku pūta tauri un kliedza "Sarauj Latvija!"
Tiesa, kādas 2 reizes viņš arī pārprasījā, vai Latvija tiešām ir mūsējie?:))
Ņebosj i za jevrosojuza golosoval??? ;))))))))))))) Hoķim ir viena slikta īpašība - alus mučele iztukšojas baisi fiksi un pat nevar pateikt - par kuru laiku... ;))
Vai ne? :)) Vēl tagad atceros, kā dārgais aizveda mani uz kafejnīcu skatīties hokeju. Tikai pēc 20 min sadūšojos uzprasīt, kuri tad ir mūsējie :))) Un hokejā Latvijas komandu iesistie vārti mani interesēja tikai vienā aspektā - pēc tiem visi bučojas. Urā, urā, urā!!!!